Ja darba devējs pārtrauc darbu: tikai katrs astotais sūdzas

Kad darba devēji pārtrauc darba attiecības, viņi to parasti dara ar salīdzinoši maz konfliktu un bez lielām izmaksām, liecina Hans-Böckler-Foundation Ekonomikas un sociālo zinātņu institūta (WSI) veiktā reprezentatīvā aptauja.

Tikai 16 procenti no darba devēja atlaistajiem saņem atlaišanas pabalstu, un tikai 12 procenti no darba devēju atlaistajiem tiek iesūdzēti tiesā. Pētījums apstiprina līdzšinējos pētījumu rezultātus, saskaņā ar kuriem aizsardzība pret atlaišanu nodrošina tiesisko mieru darba attiecībās, neatņemot darba tirgus dinamiku.

Kā Vācijā tiek pārtrauktas darba attiecības? Kurš pamet un kā process notiek? Vai notiek cīņa par naudu vai mēdzat šķirties mierīgi? Hansa Bēklera fonda Ekonomikas un sociālo zinātņu institūts (WSI) atkal meklēja atbildes ar pašreizējo pētījumu. Pētījumu veica pētnieku grupa, kuru vadīja darba tiesību eksperts Prof. Dr. Heide Pfarr balstās uz vairākām lielām reprezentatīvām aptaujām: 2001. gadā WSI pirmo reizi jautāja cietušajiem par viņu darba attiecību pārtraukšanu. Personāla vadītāji 2003. gadā izteica savu viedokli reprezentatīvā aptaujā par uzņēmuma personāla politiku.

Kā papildu pētījums TNS Infratest Sozialforschung 2008. gada pavasarī WSI vārdā aptaujāja aptuveni 2.500 cilvēkus, kuri bija pārtraukuši darba attiecības pēdējā gada laikā. Galvenais secinājums: aptaujas rezultāti ir stabili. Un galvenais: darba devēju atlaišana joprojām lielākoties notiek bez konfliktiem. Atlaišanas pabalsts tiek izmaksāts tikai par nelielu daļu no izbeigtajām darba attiecībām.

Nodarbinātības aizsardzības likuma kritiķi vēlas vēl vairāk ierobežot darbinieku aizsardzības tiesības. Pavisam nesen likumdevējs 2004. gada beigās atviegloja aizsardzību pret atlaišanu, atbrīvojot uzņēmumus ar mazāk nekā desmit darbiniekiem. Deklarētais mērķis bija lielāka juridiskā noteiktība, pārredzamība un elastība, lai novērstu šķēršļus jaunu darbinieku pieņemšanai darbā, taču bez redzamiem panākumiem. Un daudzi pēdējo desmit gadu empīriskie pētījumi nav spējuši uzrādīt nekādu būtisku aizsardzības pret atlaišanu ietekmi uz jaunu darba vietu radīšanu. Lai gan nodarbinātības aizsardzība kopš tā laika ir atvieglota, jaunā izmeklēšana lielā mērā apstiprināja iepriekšējos konstatējumus:

Joprojām biežākais darba attiecību pārtraukšanas iemesls ir darbinieku atkāpšanās: 2001. gadā tā norādīja 39 procenti aptaujāto, 2008. gadā vēl 31 procents. 2001. gadā 32 procenti teica, ka darba devēji ir uzteikuši, bet 28 procenti šogad. Laika gaitā ir pieaudzis mierizlīgumu izbeigšanas un uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu īpatsvars.

Ja darba devējs atkāpjas, darba vai personāla padome var pret to iebilst. Tas nostiprina atlaistas personas pozīcijas iespējamā atlaišanas aizsardzības procesā. Salīdzinot ar 2001.gadu, pretrunu īpatsvars ir pieaudzis no 10 līdz 18 procentiem.

Tiesvedības līmenis darba devēja atlaišanas gadījumos gandrīz nav mainījies: 2001. gada pētījumā tas bija 11 procenti, 2008. gadā par vienu procentu vairāk. Līdzīgu rezultātu sniedza arī WSI personāla vadītāju aptauja par uzņēmuma personāla politiku: no 1998. līdz 2003. gadam tiesvedības rādītājs bija 15 procenti.

Tikai pastāvīgi desmit procenti saņēma atlaišanas pabalstu, kad viņu darba attiecības beidzās. No visiem, kurus darba devējs atlaida, tikai 16 procenti saņēma atlaišanas pabalstu. Protams, aiz šīs kopējās vērtības slēpjas dažādas konstelācijas, kurās atlaišanas pabalsta iespēja ir atšķirīga: ja darba attiecību pārtraukšana notika sociālā plāna ietvaros, 61 procentā gadījumu bija atlaišanas pabalsts. Nelielajā to personu grupā, kas vērsās tiesā pret atlaišanu, atlaišanas pabalstu saņēma 57 procenti. Par uzteikumiem, par kuriem nebija sociālā plāna un pret kuriem netika veiktas nekādas tiesiskas darbības, septiņi procenti saņēma atlaišanas pabalstu.

"Neskatoties uz intensīvajām diskusijām par aizsardzību pret atlaišanu un atlaišanas pabalstu, tiesas prāvu skaits un atlaišanas pabalsti ir pārsteidzoši stabili," apkopoti pētījuma rezultāti. Likuma izmaiņas 2004. gadā neatspoguļojas skarto mikrouzņēmumu darbā pieņemšanas vai atlaišanas darbībā.

Hamburgas Universitātes 10,5. gadā veiktā reprezentatīvā aptauja, ko finansēja Hansa Bēklera fonds, arī atklāja, ka tikai 2007 procenti personāla vadītāju pēdējo trīs gadu laikā ir atturējušies no brīdinājuma atlaišanas aizsardzības likuma dēļ. Apmēram 16 procenti aptaujāto norādīja, ka ir atturējušies pieņemt darbā likuma dēļ. "Runājot par jauniem darbiniekiem un atlaišanu, uzmanība tiek pievērsta ekonomiskiem apsvērumiem, nevis juridiskiem šķēršļiem," rezumēja toreizējais projekta vadītājs prof. Ulrihs Zaherts un prof. Florians Šramms.

"Stabilie dati gadu gaitā pierāda, ka piemērojamā aizsardzība pret atlaišanu dod efektīvus norādījumus, kā rīkoties, un rada tiesisko mieru," secina WSI un TNS Infratest. Līdz ar grozījumiem likumā par aizsardzību pret atlaišanu nevar izveidot efektīvu nodarbinātības politiku.

Avots: Diseldorfa [ Hansa Bēklera fonds ]